Mūsu uzņēmējdarbības
pirmsākumi

1891. gadā – laikā, kad Zviedrijā norisinājās dzelzceļa tehnoloģisks uzplaukums, – ar uzņēmēja Surahammarsa Bruka (Surahammars Bruk) palīdzību tika nodibināts uzņēmums Vagnfabriksaktiebolaget I Södertelge.

Tagad pēc vairāk nekā simts gadiem tajās pašās telpās uzņēmums Scania ir sekmīgs pasaules līmeņa kravas automobiļu, autobusu, dzinēju un ar tiem saistīto pakalpojumu ražotājs un izstrādātājs. Uzņēmumam bija nepieciešami 30 izmēģinājumu gadi, lai atrastu savu mērķi, pie kura tas joprojām pieturas.

Nosaukums Vagnfabriksaktiebolaget i Södertelge nozīmē „sabiedrība ar ierobežotu atbildību Vagonu rūpnīca Sēderteljē”. Tās īpašnieku cerības bija saistītas ar plaukstošo dzelzceļa ritošā sastāva tirgu.

Par spīti neērtajai Zviedrijas formai – 2000 km no ziemeļiem līdz dienvidiem – un dominējošajai nabadzībai no 1850. līdz 1900. gadiem valsts uzbūvēja plašu standarta platuma dzelzceļa līniju tīklu, kas nosedza visu valsti līdz pat pavisam maz apdzīvotiem reģioniem tālajos ziemeļos. Ar šo pamattīklu bija savienotas daudzas mazas privātās dzelzceļa līnijas, kas bieži vien bija šaurākas.

Zviedrija bija nabadzīga lauksaimniecības valsts ar industrializāciju, kas ievērojami atpalika no citām valstīm, piemēram, Anglijas. 1840. gadu sākumā tika izdots likums par obligāto pamatskolas izglītību visām meitenēm un zēniem. Ap šo laiku Zviedrijas dienvidos tikai veikti apjomīgi dzelzceļa būvniecības darbi.

1860. gados valsts piedzīvoja vairākus sliktas ražas gadus, un tas izraisīja badu. Demokrātiskās izmaiņas notika lēni, tādēļ tautas masas bija bezspēcīgas un neko nevarēja ietekmēt. Šī situācija izraisīja masveida emigrāciju. No 1850. līdz 1920. gadiem vairāk nekā 40 procenti iedzīvotāju devās meklēt laimi citās valstīs, lielākoties uz Ameriku.

Uzņēmuma darbība bija ļoti veiksmīga, un Vācijas piemēra ietekmē vadībai radās vēlme ieguldīt līdzekļus daudzsološajā automobiļu tirgū. Darbā tika pieņemts jauns inženieris, Gustavs Ēriksons (Gustaf Erikson), lai izstrādātu „automobiļus un attiecīgus dzinējus“.

Tādā veidā 1898. gadā savu pirmo braucienu uzsāka pirmais zviedru automobilis. Tā darbība bija nestabila, un to gandrīz vai nevarēja stūrēt. Automobiļu būvniecība izrādījās grūtāka, nekā bija paredzēts. 1901. gadā visas pūles beigu beigās vainagojās ar uzticamu un efektīvu dzinēja konstrukciju, kurai tika atrasts pielietojums drezīnā – uzņēmuma pirmajā ražotajā motorizētajā transportlīdzeklī. Šis dzinējs piedzina VABIS pirmo kravas automobili un pirmo sērijveida ražošanas pasažieru automobili. Stokholmas pirmajā automobiļu izstādē uzņēmums saskārās ar konkurenci, ko radīja uzņēmums Scania – automobiļu un velosipēdu ražotājs Zviedrijas dienvidos, kas demonstrēja savu pirmo kravas automobili. Izstāde pārliecināja abus uzņēmumus turpināt automobiļu ražošanu.

Taču VABIS automobiļu pārdošana sākumā bija lēna. Dzinējs bija labs, taču šasijas konstrukcija tika mainīta vairākas reizes, lai nodrošinātu tās atbilstību striktajām klientu prasībām. Patiesībā kravas automobiļu sērijveida ražošana netika uzsākta līdz 1906. gadam un tika paātrināta 1909. gadā. Lai reklamētu savus izstrādājumus, 1900. gadu sākumā ražotāji izmantoja automobiļu sacīkstes. 1909. gadā Stokholmas nomalē notika pirmās kravas automobiļu sacīkstes, kurās par godu skarbajiem ceļu apstākļiem, ko viņi pārvarēja, tika apbalvoti visi dalībnieki.

1900. gadu sākumā, kad ritošo sastāvu pieprasījums bija piesātināts, dzelzceļa uzplaukums noplaka.

Tāpēc 1907. gadā VABIS vadība sāka pievērst vairāk uzmanības automobiļu rūpniecībai, Sēderteljē atverot jaunu rūpnīcu, kas ražoja tikai „standarta transportlīdzekļus“ un dzinējus. Dzinēji tika pārdoti arī rūpnieciskai izmantošanai un kuģiem.

VABIS inženieri bija novatoriski, un 1907. gadā rūpnīcu atstāja pirmais kravas automobilis ar pašizgāzēja virsbūvi, kā arī autobusa priekštecis, kas izskatījās pēc kravas automobiļa ar maināmām pasažieru platformām.

Taču, tā kā no kādreiz plaukstošās dzelzceļa uzņēmējdarbības vairs netika iegūta nekāda nauda, ieguldījumi savu konstrukciju izstrādē un jaunā transportlīdzekļu rūpnīcā izvērtās par katastrofu. Uzņēmums Scania savukārt bija izvēlējies izmantot ārzemju transportlīdzekļu konstrukciju un pirktu detaļu montāžu – metodi, kas prasa mazākus sākotnējos ieguldījumus.

Patiesībā kopš 1902. gada Scania veiksmīgi pārdeva automobiļus klientiem. Ražošanas telpas tika paplašinātas, un 1908. gadā pilnā apjomā tika uzsākta kravas automobiļu ražošana.

Pirmais autobuss tika izgatavots 1911. gadā, un 1912. gadā tika veikti lieli atklājumi ugunsdzēsības mašīnu ražošanā – nišā, kas 1910. gados izrādījās svarīga uzņēmumam Scania-Vabis.

1914. gadā tikai ieviests jauns konkurētspējīgu dzinēju klāsts, kas palika ražošanā līdz 1920. gadu vidum. Jauno dzinēju konstrukciju izstrādāja jauns tālredzīgs inženieris – Augusts Nilsons (August Nilsson). 1915. gadā viņš tika iecelts par galveno inženieri un vadīja Scania-Vabis konstruktoru darbību vairāk nekā 30 gadus. Galvenais birojs atradās Sēderteljē. Uzņēmums sāka paplašināt savu tirgu, vispirms izveidojot pārstāvniecības Zviedrijā un tuvākajās valstīts Skandināvijā. Daži darījumi tikai veikti arī tādos attālos tirgos kā Siāma (Taizeme) un Austrālija.

Paredzamais ekonomiskais kāpums pēc pirmā pasaules kara tā arī neīstenojās, un deflācija pēc tā nozīmēja turpmākas problēmas uzņēmumam Scania-Vabis. Lieli ieguldījumi ražošanā un izejmateriālu, piemēram, tērauda, iegāde no citiem uzņēmumiem izrādījās pārāk neizdevīga.

Uzņēmuma darbības koncepcija bija tieši sacensties ar ārzemju konkurentiem liela apjoma ražošanā. Taču, kolīdz tika atcelti importa aizliegumi, Zviedrijas tirgus tika pārpludināts ar lētiem, masveidā ražotiem ārzemju transportlīdzekļiem. Uzņēmumam Scania-Vabis nebija nekādu izredžu izturēt šādu spēcīgu konkurenci.

Uzņēmumam Scania-Vabis 1920. gadi sākās ar nopietnu krīzi. 1921. gadā tas bankrotēja. Uzņēmuma nosaukums tika saglabāts, un drīz vien Scania-Vabis varēja atsākt darbību. Par jauno izpilddirektoru tika iecelts Gunnars Lindmarks (Gunnar Lindmark), kas kopā ar galveno inženieri Augustu Nilsonu (August Nilsson) nodrošināja visu nepieciešamo ilgam un stabilam periodam.

Visa ražošana tika pārcelta uz Sēdertelji, un uzņēmums koncentrējās uz kravas automobiļu un autobusu izgatavošanu, nekonkurējot ar standarta importētajiem transportlīdzekļiem. Augusts Nilsons (August Nilsson) un viņa komanda izstrādāja arī jaunu dzinēju klāstu ar augšpusē izvietotiem vārstiem.

Turklāt, izmantojot klientu prasības, atjautīgā inženieru komanda Augusta Nilsona (August Nilsson) vadībā veica vairākas inovācijas, kas ietvēra ne tikai jaunus spēka pārvadus, bet arī hidrauliskā pašizgāzēja piedziņu un smilšu kaisīšanas aprīkojumu kravas automobiļiem, kā arī kāpurķēžu piedziņu pasta autobusiem.

1920. gados visā Zviedrijā sāka darboties regulāri pasažieru pārvadājumi ar autobusiem, un uzņēmumam Scania-Vabis tie kļuva par jaunu uzņēmējdarbības paplašināšanas nišu. Ciešā sadarbība ar klientu inženieriem ne tikai pamudināja uzņēmuma inženierus atrast jaunus novatoriskus risinājumus, bet arī radīja iespējas izdzīvot un izveidot uz klientiem orientētu stratēģiju, kas ir spēkā vēl šodien.